ŠÓĮŠČŹČ

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

   ŠÅŹĖĄĢĄ

Ćėąāķą’

Ēīīėīćč’

Čķāåńņčöčč

Čķōīšģąņčźą

Čńźóńńņāī č źóėüņóšą

Čńņīšč÷åńźčå ėč÷ķīńņč

Čńņīšč’

Źčįåšķåņčźą

Źīģģóķčźąöčč č ńā’ēü

Źīńģåņīėīćč’

Źščļņīėīćč’

Źóėčķąšč’

Źóėüņóšīėīćč’

Ėīćčźą

Ėīćčńņčźą

Įąķźīāńźīå äåėī

Įåēīļąńķīńņü ęčēķåäå’ņåėüķīńņč

Įčēķåń-ļėąķ

Įčīėīćč’

Įóõó÷åņ óļšąāėåķ÷ó÷åņ

Āīäīńķąįęåķčå āīäīīņāåäåķčå

Āīåķķą’ źąōåäšą

Ćåīćšąōč’ żźīķīģč÷åńźą’ ćåīćšąōč’

Ćåīäåēč’

Ćåīėīćč’

Ęčāīņķūå

Ęčėčłķīå ļšąāī

Ēąźīķīäąņåėüńņāī č ļšąāī

Ēäīšīāüå

Ēåģåėüķīå ļšąāī

Čķīńņšąķķūå ’ēūźč ėčķćāčńņčźą

ĻĪÄĻČŃŹĄ

Šąńńūėźą ķą E-mail

ĻĪČŃŹ

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą

Latvijas Universitāte

Bibliotēku zinātnes un

informācijas fakultāte

Antīkā literatūra

Konspekti

Antīkā literatūra

nepilna laika

1.kurss

Rīga/1999.gads

Sengrieķu literatūras periodizācija

(9.-18. gs.p.m.ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)

|1. Arhaiskais |Eposs |Homērs |“Iliāda”, “Odiseja” |

|periods |(Varoņepos| | |

|(9.-7.gs.p.m.ē.|s) | | |

|) | | | |

| |Didaktiska|Hēsiods |“Darbi un dienas”, “Teogonija”|

| |is eposs | | |

| |Fabula |Ezops | |

|2. Klasiskais |Lirika |Kallins |}7.gs.p.m.| |

|periods |(elēģija |Tirtajs |ē. | |

|(7.-4.gs.p.m.ē.|un jambi) |Mimnerms | | |

|) | |Arhilohs | | |

| | |Solons |}6.gs.p.m.| |

| | |Teognīds |ē. | |

| |Melika |Alkajs |“Man apmulst prāts”, |

| | |Sapfo |“Ziloņkaurokturis” |

| | |Anakrionts |“Jau mēness ir zudis skatam” |

| | | |“Steidzies puisēn...” |

| |Koru |Pindars |Pītiskā Epinīkija Etnas |

| |lirika | |Hieronam |

| |Traģēdija |Eshils |“Sasaistītais”, “Prometejs”, |

| | |(545.-456.g.p.m|“Oresteja”, “Agamemnons” |

| | |.ē.) |Horeforas - ziedotājs |

| | | |Eimenīdas - lebvēlīgās. |

| | |Sofokls |“Antigone”, “Valdnieks Edips” |

| | |(496.-406.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Eiripīds |“Mēdijas”, “Hipolits”, |

| | |(484.-406.g.p.m|“Trojietes”, “Helena”, |

| | |.ē.) |“Orests”, “Elektra”, |

| | | |“Ifigēnija Aulīdā”, |

| | | |“Bakhantes” |

| |Komēdija |Aristofāns |“Jātnieki”, “Mākoņi”, |

| |1) |(450.-384.g.p.m|“”Lapsenes”, “Miers”, “Putni”,|

| |Vecatiskā |.ē.) |“Vardes”, “Bagātība”, |

| | | |“Aīstrate”, “Sievietes tautas |

| | | |sapulcē”, “Sievietes |

| | | |Tesmoforiju svētkos” |

|Atiskais posms |Vēsturiskā|Herodots | |

|(5. - 4. |proza |(484.-424.g.p.m| |

|gs.p.m.ē.) | |.ē.) | |

| | |Tukidids |“Vēsture” 8 grāmatas |

| | |(460.-400.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Ksenofonts |“Grieķijas vēsture” |

| | |(430.-355.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Retoriskā |Lizijs |“Runa pret Eratostenu” |

| |proza |(459.-380.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Demostens |“Trešā runā pret Filipu” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| |Folozofisk|Platons |“Valsts” |

| |ā |(427.-347.g.p.m| |

| |proza |.ē.) | |

| | |Aristotelis |“Poētika” |

| | |(384.-322.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|3. Helēnisma | |Menandrs |“Īgņa”, “Šķīrējtiesa” |

|laika | |(342.-392.g.p.m| |

|literatūra | |.ē.) | |

|(3.-1.gs.p.m.ē.| | | |

|) | | | |

| | |Teokrīts |“Idilles”, Sirakūzietes” |

| | |(310.-250.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Kallimahs |“Tabulas”, “Cēloņi” |

| | |(310.-240.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

| | |Rodas |“Argonautika” |

| | |Apollonijs | |

| | |(295.-215.g.p.m| |

| | |.ē.) | |

|4. Romas | |Plūtahs |“Morāles traktāti”, “Paralēlie|

|laikmeta | |(46.-120.g.m.ē.|dzīves apraksti” |

|literatūra | |) | |

|(1.gs.p.m.ē.- | | | |

|m.ē.4.gs.) | | | |

| | |Lukiāns |“Mušas slavinājums”, “Bez |

| | |(125.-180.g.m.ē|mantojuma atstātais”, “Dievu |

| | |.) |sarunas”, “Jūras sarunas” |

| | |Longs |“Dafnīds un Hloja” |

| | |(apm.2. vai | |

| | |3.gs.m.ē.) | |

Homērs

Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmas

apgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēra

dzimteni. It kā viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.

Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratūras vissenākie pieminekļi

ir eposi “Iliāda” un “Odiseja”, par kuru autoru tiek uzskatīts aklais

dzejnieks Homērs. Tā domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētu

biogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāri

estētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarba

neatdarināms paraugs.

Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.p.m.ē. Tēmas

ir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.p.m.ē. eposu

vēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmā

atrodams Mikēnu kultūrai piederoši motīvi. Mikēnu kultūras ziedu laiku 16.,

12.gs.p.m.ē.

Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz

Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. “Iliāda” stāsta par Trojas aplenkšanas

pēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahilleja

dusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,

un grieķi nespēj gūt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās

Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,

saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.

“Odiseja” ir nedaudz jaunāka poēma par “Iliādu”. Tā veltīta grieķu

varoņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jūras dieva Paseidona

vajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas

Penelopes.

Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras un

mitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arī

vēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumu

rezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklāti

vairāki šis pilsētas kultūrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst eposos

attēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentos

minēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,

ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis tā saucamais Trojas karš. Tā

notikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejas

jūras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultūra (saukta arī par

Krētas-Mikēnu kultūru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). “Iliādā” un “Odisejā”

atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-

III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgās

izveides laiku.

Grūti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizēto

vēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiski

motīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojās

arī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvi

cīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.

“Iliādas” un “Odisejas” māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmām

tipisku izteiksmes līdzekļu kopums. “Tas ir episkajam stilam raksturīgais

nesteidzīgs, plaši plūstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,

rindas, stāstījuma epizodēs. šādas tā saucamās formulas, pastāvīgie

epiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs

- būtiskākās šī stila iezīmes.”

Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskums

nodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20

gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:

Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņš

sacerējis tikai “Iliādu” un “Odiseju”, bet daži hellēnisma laikmeta

pētnieki “Odiseju” atzina par kāda cita dzejnieka darbu. Tā saucamais

“Homēra jautājums” par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kad

vācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: “Iliāda” un “Odiseja” esot atsevišķu

dziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti un

rediģēti. Tā šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:

unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) un

analītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētas

dažādos laika posmos). Vairums mūsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienot

abu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažādu

vēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskā

veselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).

Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešu

literātūru un mākslu, bet ar Vergilija “Eneidas” starpniecību arī

Rietumeiropas eposa attīstību.

Homēra “lliāda” un “Odiseja” ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultūras

simbols.

Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.)

Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatūrā.

Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.

sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikā

ģints kopienai sabrūkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā strauji

attīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecības

vietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidēji

turīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemes

īpašniekiem. Hēsiods, būdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemnieku

dzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā “Darbi un

dienas”.

“Darbi un dienas” ( šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa ar

to, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielāku

tiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs ir

neliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālo

pagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiem

jautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.

Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panākt

netaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.

Hēsiods izvirza uzdevumu ( runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā

Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešu

korumpētību, varmācību, patvaļu.

Viņš arī meklē līdzekļus kā to novērst, dod padomu savam brālim Persam

neiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērsties

darbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valsts

vīriem.

Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēks

bieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniem

spriedumiem kā ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uz

mantkārīgiem ļaudīm, tā atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tam

pilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība un

saticība.

Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, kā spriest taisnīgu

tiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasaule

un ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.

Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,

neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirst

mūžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no tā,

kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arī

pievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sākt

darbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasot

poēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drūmās krāsas, bet tomēr viņš

tic taisnības uzvarai. “Darbos un dienās” var atrast daudzus sakāmvārdus un

parunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas ir

veltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņi

aprakstītas kā Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojis

epitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.

“Teogonija” parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pāreja

no matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par veco

dievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc

Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - “tumšs tukšums”, Zeme un Erots (

“mīlestība”. No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaules

daļas ( Erebs “Tumsība”, gaišais Ēters, Debsis, Jūra, Saule, Mēness.

Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielūgšanas objektus, kas grieķu kultūrā

bija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja kā cilvēkus

rīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,

Slepkavības, Ķildas, Meli utt.

Ezops (apm. 6gs.p.m.ē)

Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.p.m.ē. vēsturnieks Hērdots

apgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.p.m.ē.), bijis vergs Samas salā un Delfos

ticis nogalināts.

Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valda

ļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka nav

jācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēl

lielāku nelaimi.

Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevī

nevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem

(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji

(skudra - melīga un zaglīga)

Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.

Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ē.)

Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,

Venosā. Tēvs brīvlaistais ( tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju un

radīja zināmu nepilnvērtības sajūtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu

Romas literatūrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatūru, retoriku,

filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikūra

filozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipām

pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijas

atgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.

Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojas

ar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenāta

pulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabāts

blakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tas

viņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargāt

no intrigām.

Slavu Horācijam atnesa “Satīras”, “Epodi”.

Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augusta

slavinātāju.

Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimta

himna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.

“Satīras” un “Epodus” rakstījis savas literārās darbības sākumā.

“Satīras” ( izdotas 1.gs. četrdesmitajos gados p.m.ē. divās grāmatās.

1.grāmta ( 10 satīras

2.grāmata ( 8 satīras.

Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijs

tās sauca par “Sarunām”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satīrās” Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskas

problēmas, sadzīves parādības, risina literatūras jautājumus. Izzobojot

netikumus. “Satīras” ( mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.

“Satīru” dibinātājs - Lūcilijs 2.gs.p.m.ē. Horācijs pārmet Lūcilijam

neizkoptu stilu. Horācija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas

ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. “Satīrās” pauž savus

filozofiskos uzskatus sintizējot epikūriešu un satīriķu mācības, iesaka

baudīt dzīvi, bet būt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.

Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīgu

humoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīru

cienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi

(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).

Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.

Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,

atziņas. “Satīrās” spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.

“Epodi” - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv no

divrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.

No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un aso

toni. Bet “Epodu” saturs ir oriģināls, nav aizgūts no grieķiem.

“Epodos” izsmej cilvēku trūkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.

2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,

pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.

“Epodās” parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.

“Epodas” jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav “Satīrās”.

“Odas” - četrās grāmatās, trīs iznāk 43.g.p.m.ē. bet ceturtā

33.g.p.m.ē.

Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu “zelta

vidusceļu” - Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.

“Odās” atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta par

mīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jūtu

īstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.

Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatūrā grieķu

pantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,

Sapfas. “Odas” ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,

izteiksmes tēlainību.

17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pēdējais darbs ir

“Vēstuļu” grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļina

iepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešā

vēstule ( “Dzejas māksla” ( runā par dzejas teoriju, drāmu. “Vēstulē - 476

vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēc

viengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no lieka

naturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībām

uz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.

“Dzejas māksla” ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs

Romas literatūrā.

Publijs Ovīdijs (43.g.p.m.ē. - m.ē.18.g.)

Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.

Ovīdija biogrāfija ir viņa “Skumju elēģija” ceturtās grāmatas

10.elēģijā.

Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.

Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurās

nepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz

Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties

Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņu

neinteresē un viņš nododas literatūrai. Izveidojas par sava laika

populārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, ka

var dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiek

izraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jūras piekrastē. Ar šo pilsētu

sasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja

Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums “Mīlas māksla” atklāja Augusta

Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret

Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja par

protestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek

Romā, bet turpat trimdā.

Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:

1) mīlas dzejas ( “Mīlas dzeja”, “Mīlas elēģija”, “Varones”, “Mīlas

māksla”, “Zāles pret mīlestību”;

2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas ( “Fāsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ē. -18.g.m.ē.) ( “Skumjas elēģijas”,

“Vēstules no Panta”

“Mīlas ēlēģijas” ( piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņa

slavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītas

vienai varonei ( Korinnai. Taču atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija

Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējo

portretu, bet neatklāj savas jūtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, tā

iemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikai

turpinātājs, bet arī novators.

Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, bet

gan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņas

verdzeni.

“Varones” ( piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombūtnē esošajiem

vīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.

Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,

greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas par

nāvi, lūgums atgriezties.

Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā

Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvo

savas jūtas.

Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,

helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgi

pārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,

kā piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis

Virgīlijs.

Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta “Varones”, top arī viņa

traģēdija “Medeja”, kura līdz mūsdienām nav saglabājusies.

“Mīlas māksla” ( savdabīga parodija.

I.daļa - par mīlas objektu atrašanu

II.daļa - par iekarošanu

III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.

Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudz

izmantoti salīdzinājumi.

“Zāles pret mīlestību” - padomi kā izārstēties no nelaimīgas

mīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir kā slimība un zāles katram

vajadzīgas citādākas.

Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijs

vispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jūtu pasaulē,

pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.

II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilst

augusta centieniem.

Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. Šīs teikas

kopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākas

ar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. “Fastās” aplūkoti vissenākie dievi un

laiku. Augusts un Jūlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. “Fasti” saista

ar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz ar

to dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,

augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēka

sarežģīto, pretrunīgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguļo pasaules

vienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. “Metamorfozas” ir visuma

vēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visu

grieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajās

notiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,

argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.

Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par

četriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs

laikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); mīts par Faetonu, Saules

dēlu, kas izlūdzies no tēva viņa ratus un tikko kā nav sadedzinājis zemi

(II gr.); par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies pats

savā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);

teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusi

augstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgo

mīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika

par Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un

Halkionas uzticīgā mīla (XI gr.).

“Skumju elēģijas” - piecas grāmatas.

I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jūrā, kas kuģi

atdzen pie Itālijas krastiem.

5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņa

liktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.

3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.

II.grāmatā ir kā vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu un

lūdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drūmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdas

ainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.

III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drūmo raksturu.

IV.grāmatā stāsta par to, kā viņam nācies aizstāvēties ar ieroci

rokās.

Pindars (apm.522-441.g.p.m.ē.)

Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlāk

uzturējies Sirkūrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikas

žanrus.

Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējās

grieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.

Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4

grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:

1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā

2) Pītiskās - uzvara Delfās

3) Nemejiskās - uzvara Nemejā

4) Istmiskās - uzvara Istmā.

Solons (638. - 558.g.p.m.ē)

Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas un

to sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnu

demokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskās

krīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solons

tika uzaicināts kā šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,

Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbība

spilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskās

darbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju “Solamīnas”. Tajā viņš

aicina atēniešus nebūt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnas

salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,

līdzjūtība pret verdzībā pārdotajiem.

“Solamīna”

Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, ar

ironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.

“Katrs par sevi jūs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,

Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jūsu prāts.

Vīrus ar glaimīgu mēli jūs ieceļat valdnieku tronī,

Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs.”

“Solamīnas” beigās dod it kā atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka

nav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. To

visu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savu

grūto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:

“No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es

Kā niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ē.-6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikā

risinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvaras

rezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikā

ir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajs

izmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlāk

izmanto Horācijs.

“Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk ir

priecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,

bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ē.)

Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātu

meitenēm dzeju, mūziku, deju. Būdama aristokrāte, tāpat kā Alkajs un

Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo

Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgā

liecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusi

nelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jūrā. Sapfo izmanto dažādus

pantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā tā saukto Sapfo

strofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīves

priekam. Te parādās jūtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,

spilgta emocionalitāte.

No viņas saglabājusies “Himna Afrodītei”. Sapfo Afrodīti uzrunā kā

senu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmie

soļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgā

savās bēdās, lai tā viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.

Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojuma

atspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jūtas,

mīlestība. Varbūt pat pārāk tieši. Šajā daļā it kā tiek atkailināta viņas

dvēsele.

Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiek

parādīts dvēseles nosakņojums.

Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.

“Jau mēness ir zudis skatam,

Un Plejādes sen jau projām (

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu.”

Tā nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kāds

jauneklis.

Epitalāmijas

Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpat

pieminēts vīndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ē. 2.puse)

Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,

vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,

Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīga

mīlestība, dzīru dziesmas, te nav jūtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir

Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgu

rotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laiku

izplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un

saturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grūti atšķirt oriģinālu no

atdarinājuma.

Dzeja ir viegla, rotaļīga

1. Prieku baudīšana.

2. Rūgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ē.)

Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebūdams likumīgs

dēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trūkuma spiests. dzīvojis

nemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunu

koloniju iegūšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats sevi

raksturo kā “kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mūzu saldās dāvanas”.

Karš viņam ir eksistences avots. Būdams kara algotnis, lielāko dzīves daļu

pavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas un

jambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rinda

pantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.

Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļu

daudzveidību. Viņa dzejā jūtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, kā

arī gaišu jūtu apdvesta mīlas jūsma, aicinājums dzīves grūtības un bēdas

remdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļ

arī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieks

stāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņa

dzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, ka

straujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemīt

spēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjūtas attieksmē

pret dzīves daudzveidību.

Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerot

tam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. ka

vairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kas

bēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem un

spēcīgiem būt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.

Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu vara

un spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.

Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvo

tā, kā nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ē.)

Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu

politisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņā

ar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties

trimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijās

viņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs būt par noteicēju polisā.

Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kas

bija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu un

bagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas un

domas skaidrums.

“Elēģijas”

Viņa elēģija ir kā pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā

Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. Kā galvenā te

dominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trūcīgāki,

neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saieties

vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts un

palīdzību tie nelūgs grūtā brīdī, bet trūcīgais nespēs palīdzēt, jo pašam

tam klājas grūti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, jo

atmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegūt. Labums no

tādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt no

zemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tā, kas ir cilvēku prātos.

“Un kārtas nu mantkāre jauc!”

Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajā

pasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā ir

tīkamāk nekā dzīvi baudīt.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ē.)

Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvs

pratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas

pilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,

lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parasti

gatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebija

oratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jūsmoja par neirotiķu dzeju un rakstīja

liriskus dzejoļus “jaunajā” stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullas

stilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rūpīgo formas

apdari, no Lukrēcija dabas izjūtu un epikūriešu mierīgās dzīves un

pieticības ideālus.

Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.

Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lūguma Vergilijs

tiek bagātīgi atlīdzināts.

Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz

Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus “Enīdai”, bet atpakaļceļā mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu ņēmis

Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas

saistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan tā laika politiskie motīvi.

I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijs

ir spiests atstāt savu zemes stūrīti, kas atdots Oktaviāna armijas

veterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.

Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņa

laipnību.

Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas

Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīga

tematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja “zelta

laikmetu” iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu

(kurš?) nav atrisināts. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.

V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsu

mierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.

X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvības

spēka pilns.

Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm

četrās grāmatās.

I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).

II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņu

uzlabošanu).

III.grāmata stāsta par lopkopību.

IV.grāmata stāsta par biškopību.

Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls

Oktiviāna valdīšanas laikā.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,

propagandēt valdības plānus.

“Georgikās” Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbs

ir viņam veltīts.

“Georgikām” par pamatu noderēja Hesioda “Darbi un dienas”. Hēsiods

neslēpj zemnieku grūtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.

Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.

Katrā “Georgiku” grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:

1. tēlainais pavasara apraksts.

2. Itālijas cildināšana.

3. Oktaviāna slavināšana

4. mīts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikās” ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijas

terminu.

Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.

“Eneīda”

Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti

Eneju.

“Eneīda” rakstīta pēc Homēra “Iliādas” un “Odisejas” parauga. Sastāv

no 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Eneja

maldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu

“Odiseju”. Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,

dēvē par romiešu “Iliādu”.

Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jūrām

naidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolo

domu “likt Kārtāgai valdīt pār tautām”. Tāpēc padzirdējusi par Eneja domu

sagraut Kārtāgu, viņa lūdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut

Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.

Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju un

rīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiem

ceļojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņš

nokļuvis no Āfrikas kā vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.

Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.

Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6

komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības

Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās tā pat kā Menandra ir

mierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešu

un grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat kā Menandra ir

aristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rūpīga un dziļā raksturu

veidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejūtīgi. Plauta komēdiju vergs

Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā

“Brāļi”. Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas un

konflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.

“Brāļi” audzināšanas problēmas.

Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uz

laukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,

turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupa

netiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingri

audzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījis

sev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lūguma. Pats Eshīns iemīlējis

vienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.

“Vīramāte” Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra “Šķīrējtiesai”.

Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk tai

gredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abi

nezin, ka viņi ir jau “tikušies”. Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.

Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,

kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet

Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,

ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.

Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.

Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literārai

problemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiāta

jēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: “Es esmu cilvēks, un nekas

Ńņšąķčöū: 1, 2


© 2000
Ļšč ļīėķīģ čėč ÷ąńņč÷ķīģ čńļīėüēīāąķčč ģąņåščąėīā
ćčļåšńńūėźą īį’ēąņåėüķą.